Žēl, ka šai ēkai ieejas durvis ir ierīkotas uz sensoriem, nevis tādas
aizcērtamās, tad viņš uzzinātu, kur vēži ziemo! Man jānomierinās, es
nesaprotu, ko varu tik ļoti satraukties, sadusmoties par tādiem
sīkumiem, nu padomā tik, kaut kāds skaistulītis, kurš noteikti ir īsts
brunču mednieks iedomājies no sevis sazina ko, bet, lai gan, viņš jau
neko tādu arī nepateica, tikai centās būt pieklājīgs. Šī sarežģītā
domāšana mani reiz iedzīs smadzeņu labirintu strupceļā. Jādodas vien
augšā uz trešo stāvu un jākoncentrējas ir uz savām darba lietām un visu
pārējo, nevis jādomā par viņa maigo balsi un mirdzošajām acīm,
skaistajiem matiem... ak, jel kā vajadzētu sevi tagad iepļaukāt. Viss!
Jāskrien, jāskrien, bija jāiet uz 48.kabinetu. Esmu klāt un varu doties
droši iekšā. Parakstu visādus papīrus, parunāju ar darba devēju vēl
nedaudz, uzzinu savu darba vietas telpu, grafiku, naudas lietas un visu,
visu citu vajadzīgo. Kādu stundu pusotru tas viss aizņēma. Ātri savā
ziņā.
Kāpju lejā pa kāpnēm lēnām un pārdomāju visu, kas tika izrunāts, tagad
var doties mājup, nolikt papīrus un doties pilsētā. Noeju gar
informācijas centru un satieku Ilvu, gadu neesmu viņu redzējusi. Viņa
mani pirms gada pieņēma šeit darbā vasarā uz čempionāta laiku, sasodīts
tas čempionātā pavadītais laiks uz mani atstāja spēcīgu iespaidu, un
labu, esmu viņai pateicīga. Viņa ir fantastiska un brīv domājoša
sieviete. Viņa bija pret to, ka oficiāli stopēju, bet viņa bija par to,
ka daru to pakluso, un tad viņa stāstīja kā pašai agrāk ir gadījies,
viņa ir bijusi traka meitene jaunībā. Viņa bija patīkami pārsteigta par
to, ka tur strādāšu, viņas dēls arī kaut kur klaiņojot apkārt, viņu es
arī atceros, divi gadi jaunāks par mani, viņa teksti un intonācija, tos
es nespēju aizmirst, bet man to pietrūkst. Viņa jautāja par ‘mums’, kā
man ar ‘Tevi’ sokas, vai viss turpinās, bet es tikai sausi atsaku, ka
gads jau kā viss ir beidzies. Viņa ilgi manī lūkojās un beigu beigās
novēlēja:” Turies!”
Tā nu es atsveicinājos, sarunājām kādu meiteņu vakaru uzrīkot ar dažām
vīna glāzēm un jestriem, neķītriem jokiem un pieaicināt vēl dažas
freilenes klāt. Tā nu es ar smaidu un pozitīvu garastāvokli pagriezos un
devos uz durvju pusi. Ārā spīdēja patīkama saule, izeju ārā un dodos
mājup. Pēkšņs bremzes kauciens mani sabiedēja, man likās, ka nu tas gan
ir par daudz tūlīt griezīšos un laidīšu visu, kas manī šai rītā bija
sakrājies. Es pagriezos ar jau atvērtu muti gatava spert ārā visus savus
skaļos lozungus, bet tā bija zila mašīna, ‘Tava’ mašīna, nu, lūk, tā nu
es tur arī paliku ar atvērtu muti, pēc tam gan aizvēru. Tu izkāpi no
mašīnas un smaidīji, šo smaidu es nekad neesmu aizmirsusi, bet ceru, ka
to izdarīšu. Tajā brīdī uzplūda vecas atmiņu ainas, mēs gulējām viens
otram pretī, smējāmies un runājāmies, tad iestājās klusums, mēs
lūkojāmies viens otram acīs un tad Tu pieliecies tuvāk, apliki man
apkārt roku un mēs pirmo reizi skūpstījāmies, bija puskrēsla un mēness
bija mums lampas vietā. Vienmēr to atceroties mani trīsas pārņem. Ar
savu balsi Tu mani izcēli no atmiņu ainas. Tu piedāvāji mani aizvest,
aizbraukt pie Tevis, kā vecos laikos, uztaisīt ēst, parunāties, jauki
pavadīt atlikušo sestdienas daļu. Tu izturējies tieši tāpat kā pirms
gada, it kā nekas nebūtu mainījies. Es atteicu, ka man ir ieplānots, kas
cits, Tu nosmīnēji un mēģināji man pierunāt. Nezinu vai iedomājies, ka
esi baigā zvaigzne, ka tā ar mašīnu vari stāvēt ceļa vidu, bet satiksme
turpina kustēties, pat neskatoties uz to, ka stāvi uz vietas. Aiz Tevīm
sāka taurēt sarkana mašīna, šo mašīnu es atpazinu. Izkāpa aptiekas
puisis (smiekli sevī sanāca) un vaicāja, vai ir kādas problēmas, jo viņš
laikam manīja nelielo spriedzi sarunā starp Tevi un mani, viņš
piedāvājās vai mani vajag aizvest un es atteicu, ka vajag, iekāpu pie
puiša, kuru es pat nepazīstu, lai gan, man jau sāk likties, ka nevienu
no šiem abiem nepazīstu. Sākumā bija klusums, man nenāca smiekli, bet
man nebija arī skumji, puisis vaicāja, vai viss kārtībā, pagriezu seju
pret viņu un pasmaidīju, viss taču bija kārtībā. Viņš skatījās taisni uz
ceļu, sēžot pie stūres nav ko grozīt apkārt galvu, tikmēr es varēju
izmantot situāciju un pētīt viņu, apskatīt, cik skaisti un ideāli viņam
bija sejas vaibsti, tā vien vēlējos pastiept savu roku un ar pirkstu
galiem noglāstīt viņa seju. Viņš pasmīnēja un negaidot pagrieza seju
pret mani, es nepaspēju noreaģēt un mēs saskatījāmies! Un sākām
vienkārši skaļi smieties, šis manevrs sagrāva tilta daļu starp mums un
atraisījās sarunas, par daudz ko runājām, smējāmies, laiks skrēja un mēs
braucām, es nezinu kur mēs braucām, bet es viņam arī nejautāju, es
nezinu kāpēc, bet viņam uzticējos daļēji. Bija jau pieci pēcpusdienā un
visu šo laiku apmēram divas stundas braucām un runājāmies, es uzzināju,
par viņa bērnību, par to, ka viņam agrāk ļoti nepatika dejot, bet tagad
dejošana ir viņa sirdslieta, bērnībā esot domājis, ka bērnus atrod
kāpostos, tāpēc laukos pie vecmāmiņas viņš devās garajās kāpostu vagās
meklēt sev brālīti un māsiņu. Smējāmies, bija jautri un interesanti,
saulaina diena izvērtās daudz spožāka. Mēs nobraucām no šosejas un
iebraucām kādā nomaļā ceļā, meža ceļā, nedaudz sabijos, es nesapratu,
kur mēs esam. Kādi tik maniaki nav es sāku savā prātā domāt, sākumā taču
viņi izliekas par tik jaukiem, panāk, ka meitene sāk uzticēties un
beigās ieved kaut kur neceļos, es sāku lēnām ar roku taustīties, kur ir
durvju rokturis un gribēju taisīt pa kluso vaļā un lekt ārā, es
mēģināju, bet viņas bija aizslēgtas, viņš turpināja mierīgi runāt. Tad
es ieraudzīju, ka pēc meža atklājas klajums, un viena privātmāja, sevī
nodomāju, ka izlikšos viss ir kārtībā, centīšos saglabāt mieru un kad
izkāpšu, tad bēgšu kur kājas nes un zvanīšu kādam, bet es taču ceļu
neatceros, pa kuru braucām, biju tā iegrimusi sarunā... sasodīts...
apstājāmies pie mājas un durvis atslēdzās, kāpām ārā, es jau grasījos
skriet, kad ieraudzīju veco sievieti ar siltu, mātišķu skatienu, smaidu
nākam uz mūsu pusi. Mēs bijām aizbraukuši pie viņa vecvecākiem uz
laukiem. Viņa samīļoja savu mazdēliņu, un viņš bija tik mīļš pret viņu,
mani valdzina puiši, kuri izturas ar cieņu un mīļumu pret saviem
vecākiem un vecvecākiem, viņš tāds bija. Viņa vecmāmiņas samīļoja arī
mani un sabučoja uz abiem vaigiem un aicināja mūs iekšā pie sevis, viņa
esot uztaisījusi vakariņas un sacepusi plātsmaizītes. Es jutos patīkami.
Pēc tam viņam jautāju, kāpēc mašīnas durvis bija aizslēgtas, kad
braucām, un izrādās mašīnas durvis pašas aizslēdzas tiklīdz mašīna ir
sasniegusi lielāku ātrumu par 20 kilometriem stundā. Es sapratu, ka
nevajadzīgi biju uztraukusies, un kad viņam pastāstīju, ko biju
sadomājusies, kas viņš ir un ko es grasījos darīt, viņš smējās par mani,
mēs abi smējāmies. Vecmāmiņa mūs aicināja pie galda, viss izskatījās
tik debešķīgi un smaržoja ļoti patīkami.
No kartupeļiem nāca vēl silti tvaiki, vistas stilbiņa vēl čurkstēja, jo
tika tikko izņemti no cepeškrāsns, plātsmaizītes bija vēl apsegtas ar
maziem dvielīšiem, lai nekārotos mums sākumā saldumus apēst, bija dažādi
salāti, kuri gatavoti no viņu pašu audzētiem dārzeņiem, pa vidu visam
ēdienam bija neliela vāze, kurā bija salikti lauku ziedi un radīja
nedaudz brīvās dabas sajūtu. Tā nu visi sasēdāmies pie galda, arī viņa
vectētiņš pievienojās, un sākām vakariņot.
Комментариев пока нет.
Будь первым - напиши свой комментарий.