Es nezinu, cik ilgi biju bezsamaņā, bet man liekas, ka ilgi nebiju.
Atvēru acis un nesapratu, kur esmu. Svešas sienas, gulta, skapji... Es
biju pie kāda dzīvoklī, mīksta gultas veļa, apģērbs man bija mugurā,
vienīgais zābaciņi bija novilkti un mati izlaisti. Atvērusi acis es tā
sastingusi arī gulēju, jo nezināju ko darīt, es smagi elpoju, jo biju
satraukusies. Dzirdu kādu nākam.
Pavērās durvis un manā priekšā viņš nostājās. Es izelpoju dziļu nopūtu,
kura man spieda krūtīs un sāku raudāt aiz prieka, ka sapratu viss ir
kārtībā, ka nekas ar mani nav noticis. Viņš tajā brīdī pienāca man klāt
un ar vienu roku apskāva, lai nomierinātu. Tas bija aptiekas puika, un
tad es atcerējos, ka pat tā īsti nezinu viņa vārdu. Viņš skatījās uz
mani un pasmaidīji, viņam rokās bija tējas krūze. Viņš apsēdās uz gultas
maliņas un jautāja kā jūtos, vai viss kārtībā? Es vēlējos, lai viņš nāk
tuvāk, es vēlējos, lai viņš mani tur cieši savās skavās, bet šīs vēlmes
es turēju pie sevis. Es jautāju, kas notika un viņš pastāstīja
:”Pirmkārt, meitenīt, Tu aizgāji no kafejnīcas pat nepaskatoties uz
mani, Tu biji ļoti dusmīga, es gan priecājos, ka šoreiz Tu uz mani
nedusmojies (viņš pasmīnēja). Īsi pēc Tavas aiziešanas arī es aizgāju
prom, jo kā nekā rīt ir darba diena, respektīvi, pēc dažām stundām, jau
jāpošas būs. Gāju gar kafejnīcu pa lielo ielu līdz izdzirdēju
kliedzienu. Pēdējā laikā šajā apkārtnē ir konstatēti vairāki izvarošanas
gadījumi, tāpēc devos uz kliedziena virzienu, bija tikvien kā
jānogriežas pa kreisi un redzēju Tevi zemē guļam un Tev blakus vīrieti.
Tālāk Tev nav nekas jāzina, bet zini, ka esi drošībā.”
Noklausoties to visu, es vienkārši gulēju un skatījos grieztos, es
nezināju ko domāt, manas acu zīlītes šaudījās pa visu istabu, apdomājot
tikko dzirdēto. Līdz es tikai spēju pār lūpām izdabūt vārdu ‘Paldies’.
Tik tuvu... Ir pulkstenis trīs naktī, es nezinu cik tālu ir manas mājas
no viņa mājām, es nezinu, ko tagad darīt? Viņš klusēja, skatījās man
sejā laikam varēja redzēt dažādas emocijas. Es teicu, ka man jāiet uz
mājām, jo man arī uz darbu pēc pāris stundām jāpošas, bet viņš mani
atturēja, teica, ka viss kārtībā, lai es mierīgi paguļot vēl, kamēr var.
Uz darbu viņš mani norīta aizvedīšot, pirms tam vēl ievedīs pie manis,
lai varu paņemt visu vajadzīgo darbam un pārģērbties, bet tagad, lai es
nomierinos un paguļu, jo esmu dabūjusi spēcīgu triecienu fizisku, kā arī
morālu. Tad pēkšņi es viņam pajautāju, kā viņu sauc? Viņš smējās, bet
ne ļauni, skatījās un smaidīja līdz beidzot pēc ilgas klusēšanas pauzes
atzinās, kā viņu sauc. Nezinu, vai viņš savu vārdu bija aizmirsis vai
kā, varbūt viņš izdomāja sev vārdu, lai nebūtu jāsaka savs īstais vārds,
iespējams viņš katrai meitenei melo par savu personību. Es vienkārši
nezinu, ko domāt pēc tā, kad redzēju viņu ar citu sievieti. Tajā brīdi
saņēmu vēl vienu triecienu- man viņš gribot, negribot patika. Ak, kā man
veicas... Bet es ignorēšu šīs sajūtas. Tad es atļāvos viņam pajautāt
:”Marek, bet vai Tava draudzene nedusmosies, ka Tu pie sevis izguldi
kaut kādu meiteni?” Viņš atkal pasmaidīja, sasodīts, tas smaids... tāda
smaida dēļ es būtu gatava nogalināt! Teicu, ka redzēju viņu šodien
veikalā ar savu meiteni, nu gluži kā ziepju seriālā arī šoreiz bija tāds
pats scenārijs- tā izrādījās bija viņa māsīca, kura ir atbraukusi
paciemoties. Draudzenes viņam neesot, šis fakts man patika, vismaz
pagaidām. Tā nu vārds pa vārdam mēs runājāmies. Es vēroju kā runājot,
viņam kustējās lūpas un es vēlējos tās nogaršot, es vēroju viņa mīmikas
un es vēlējos viņa sejai pieskarties, es redzēju viņa ķermeņi apģērbā un
es vēlējos to redzēt bez apģērba, es vēroju viņa rokas, kuras varēja
redzēt pateicoties T-kreklam ar īsajām rokām un es vēlos šīs rokas just
sev apkārt un just kā viņa plauktas glāsta manu augumu... Es viņu visu
vēlējos, iekāroju. Bet nepadevos kārdinājumam un neizrādīju nekādu tāda
veida interesi. Kad pulkstenis rādīja jau pieci rītā, nolēmām, ka gulēt
jāiet. Pajautāju, kur viņš gulēs, ņemot vērā, ka es esmu ieņēmusi viņa
gultu, viņš teicās, ka uz grīdas, bet tam es nepiekritu. Man nepatīk,
kad manis dēļ kādam jāguļ uz grīdas, man tas šausmīgi riebjas, nevēlos,
lai kāds manis dēļ izjustu diskomfortu. Vēl jo vairāk, kad atlicis ir
gulēt tikai divas stundas, tāpēc teicu, lai ņem segu vēl vienu un nāk
gulēt man blakus. Dīvainā kārtā, man nenācās viņu īpaši pārliecināt, jo
viņš manam ieteikumam nepretojās. Bet neguļ jau ar drēbēm, tāpēc nācās
atbrīvoties no dažiem apģērba gabaliem, kamēr viņš aizgāja pakaļ segai
es noģērbos. Kad ielīdu zem segas arī viņš ienāca ar līdzpaņemtu segu un
viņš bija tikai ģērbts bokseršortiņos, mani pārņēma knapi valdāma
iekāre. Domājat mēs gulējām? Nē. Mēs turpinājām runāties...
Комментариев пока нет.
Будь первым - напиши свой комментарий.