Jebkurai kritikai ir nepieciešama zināma vērtību skala. Pateiktajam “tu nokavēji” būs nozīme tikai tad, ja mēs abi zināsim, ko nozīmē “būt laikā”...

Ļoti bieži kritika var būt kaitinoša tikai tāpēc vien, ka netiek lietota vienota vērtību skala. Kāda māte, ieraugot sava dēla‑pusaudža istabu, neapmierināti kliegs: “Kāds haoss!”. Saprotot, ka viņa vēlas, lai istabā viss būtu pilnīgā kārtībā un savās vietās, pusaudzis dusmīgi teiks: „Tu gribi lai esmu ideāls!”. Viņi abi runā par vienu un to pašu istabu, taču abu uztvere ir pilnīgi atšķirīga. Šādā reizē būtu noderīga vienota vērtību skala.

Daudzi uzskata, ka kritika ir saistīta ar perfektumu un ideālo. Ja kaut kas nav pati pilnība, tad tas ir nepilnīgs, un pēc vispārējās saprašanas, tas nav labi. Ja kritika tiek lietota, lai sasniegtu pilnību, tad tas, kuru kritizē tikai jutīsies noniecināts, nosodīts un nenovērtēts.

Patiesībā, kritikai ir ļoti maz sakara ar perfekcionismu, tas ir nesasniedzams mērķis, tāpēc nav ne mazākās jēgas gaidīt perfektumu no kāda. Un kritiskai piezīmei tikai tad būs īsta jēga, ja tā balstīsies uz saprātīgas vērtību skalas.

Ļoti pozitīvs kritikas veids ir stāstīt par kādu notikumu no savas pieredzes. “Kad es reiz biju šādā situācijā, atceros, ka man klājās tā... Mēs dalāmies savā pieredzē, un katrs pats var izvēlēties, ko no stāstītā paņemt, ko ne. Šādā veidā viņi nejutīsies nosodīti, nenovērtēti vai piespiesti.